2022. gada noslēgumā Adalbertus fonda izdevumā “Adalbertus Forum” bija lasāma intervija ar Daugavpils Vācu kultūras biedrības “Erfolg” vadītāju Olgu Jessi. Intervijas centrā ir Krievijas karš Ukrainā un tā ietekme uz sabiedrības noskaņojumu un ikdienas dzīvi Latvijā, Daugavpilī. Esam interviju iztulkojuši un aicinām ar to iepazīties arī jūs.
Gandrīz visās valstīs, kuras robežojas ar Krieviju vai Baltkrieviju, vai kuras agrāk ir bijušas PSRS sastāvā, cilvēki ir satraukušies kopš Putina uzbrukuma Ukrainai. Krievijas karaspēks Moldovā un Gruzijā atrodas jau gadiem ilgi – oficiāli, lai nodrošinātu mieru. Polijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā – NATO partnervalstīs – cilvēki baidās, ka Putina lielvaras vīzija ceļā uz jaunveidojamo Padomju Savienību neapstāsies pat pie Rietumu militārās alianses robežām. Tāpēc interesējāmies Polijā un Latvijā par to, kāds noskaņojums valda šajās valstīs. Karš, enerģētikas krīze, inflācija, bēgļi, kā arī liela krievvalodīgo iedzīvotāju kopiena Baltijas valstīs – tas viss var radīt jaunus konfliktus.
Pirms Uve Hānkamps no Allenšteinas ziņo par “kara saindēto atmosfēru” Polijā, aplūkosim situāciju Latvijā. Daugavpils (Dinaburga) atrodas tikai aptuveni 40 km no Baltkrievijas robežas un 140 km no Krievijas robežas. Pilsētā dzīvo daudzas etniskās grupas, tajā ir daudz krievu tautības iedzīvotāju un plaši tiek izmantota krievu valoda.
Jau 2019. gadā apmeklējām Daugavpili studiju braucienu ietvaros un iepazināmies ar Vācu kultūras biedrības vadītāju Olgu Jessi. Tagad Volfgangs Nīčke (Wolfgang Nitschke) sarunājās ar viņu par noskaņojumu uz ES un NATO robežas.
Adalbertusforum: Atcerieties 24. februāri, kad Krievijas armija uzbruka Ukrainai. Vai jūs domājāt, ka tiks uzbrukts arī Igaunijai, Latvijai un Lietuvai?
Olga Jesse: Tas bija šoks! Mēs negribējām ticēt, ka kaut kas tāds varētu notikt 21. gadsimtā. Es neteiktu, ka mēs rēķināmies ar uzbrukumu tieši tagad, taču šādas bažas par nākotni pastāv. Mēs neesam drošībā, un kaut kas tāds var notikt.
Adalbertusforum: NATO ir pārvietojis papildu karaspēku uz Igauniju, Latviju un Lietuvu. Vai tas neļauj iedzīvotājiem justies drošāk, salīdzinot ar februāri un martu?
Olga Jesse: Mēs redzam, ka daudz tiek darīts drošības jomā, valdība un faktiski visa Eiropa ļoti nopietni izturās pret šo apdraudējumu. Tas dod cerību, taču šeit, uz robežas, mēs nekad nevaram būt droši. Mēs zinām vēsturi, tam nav jānotiek šodien, bet varbūt pēc 5 vai 10 gadiem.
Adalbertusforum: Kāds ir noskaņojums un situācija kopumā? Daudzu iedzīvotāju dzimtā valoda ir krievu, daudzām ģimenēm ir radinieki Krievijā vai Baltkrievijā.
Olga Jesse: Šobrīd sabiedrība ir sašķēlusies un ir ļoti izteiktas prokrieviska un pretkrieviska pārliecības. Protams, es nevaru runāt par visām Baltijas valstīm vai visu Latviju, Daugavpilī un reģionā pie Krievijas un Baltkrievijas robežas, situācija ir pavisam cita. Šeit ir ļoti spēcīga krievu mazākumtautība. Protams, daudzi cilvēki atbalsta arī Ukrainu un izrāda lielu solidaritāti. Un tad ir trešā grupa, kas atrodas pa vidu. Viņi atbalsta Ukrainas iedzīvotājus, bet neviennozīmīgi vērtē Ukrainas politiku. Mūsu reģionā ir daudz iespēju propagandai un manipulācijām. Un ļoti var novērot, kā nostiprinās melnbalta domāšana: “visi krievi ir slikti” un, no otras puses, “visi latvieši ir nacisti”. Skaidrs, ka Latvija rūpējas par savu drošību, bet ir arī daudzi politiski lēmumi, kas veicina šķelšanos, piemēram, krieviem svarīgu pieminekļu nojaukšana. Krievvalodīgā iedzīvotāju daļa to uztver kā pazemojumu, kas, savukārt, atkal pastiprina melnbaltu domāšanu.
Adalbertusforum: Tieši šajos pieminekļos ir konflikta potenciāls. Rīgā tika nojaukts lielais piemineklis, Igaunijā, Narvā, – krievu tanks. Latvijā krievu pieminekļi un piemiņas plāksnes esot noņemtas jau gandrīz 20 pilsētās.
Olga Jesse: Jā, bija likums par pieminekļu nojaukšanu, un tajā bija iekļauts saraksts ar 69 objektiem. Daugavpilī saskaņā ar sarakstu bija divi nojaucami pieminekļi. Taču tas nebija viegli. Bija strīdi par pieminekļiem un propagandu. Protams, pašvaldība bija spiesta noņemt šos pieminekļus, bet viņi ilgi negribēja to darīt. Es teiktu, ka tas bija mēģinājums spēlēties ar vēlētājiem. Mūsu pilsētas pašvaldībā vairākums pieder krievu partijai. No vienas puses, viņiem joprojām ir jāievēro likums, bet, no otras puses, tas bija mēģinājums nezaudēt vēlētājus. Tajā brīdī bija daudz populistisku uzstāšanos. Piemēram, pilsētas mērs tiesā mēģināja panākt atļauju nejaukt pieminekļus. Vēlāk viņš teica, ka pašvaldībai nav naudas, lai tos demontētu. Pēc tam no ministrijas tika saņemts brīdinājums, ka mērs zaudēs darbu, ja neievēros likumu, un tad viņš saņēma arī tiesas rīkojumu, ka pieminekļi ir jānojauc.
Un kopš tā laika Daugavpils mērs spēlē spēli “sliktie latvieši, labie krievi”. Viņš aicināja cilvēkus nākt ar ziediem un demonstrēt pie pieminekļa, jo pēc divām dienām tas tiks demontēts. Tā ir dīvaina situācija. Tas ir Daugavpils mērs, bet viņš nav par Latviju, viņš spēlē citu spēli un nostāda Daugavpili pret visu Latviju. Bet kopumā: ir cilvēki, kas saka, ka ir slikti spēlēties ar vēsturi un pieminekļiem, citi domā, ka pat pieminekļi ir tikai liela Krievijas propaganda. Un galu galā 31. oktobrī tie pazuda.
Adalbertusforum: Daugavpilī ir ne tikai krievu minoritāte. Kāds noskaņojums ir tur dzīvojošo poļu un vāciešu vidū?
Olga Jesse: Poļi un vācieši solidarizējas ar Ukrainu, bet būtībā diskusijas nenotiek. Cilvēki vairāk uztraucas par ekonomiku, inflāciju, augstām cenām. Diskusijas par identitātes krīzēm ir vairāk paredzētas nelielām grupām vai ģimenei. Dažkārt šādām diskusijām ir vieta Facebook vai citos sociālajos tīklos, bet ne publiski.
Adalbertusforum: Kā cilvēki tiek galā ar enerģētikas krīzi?
Olga Jesse: Mūs vēl tikai gaida aukstākie ziemas mēneši. Esam saņēmuši oktobra rēķinus, bet oktobris bija silts. Vidējā temperatūra bija apmēram 8 grādi. Arī novembris bija silts, un auksts bija tikai kopš novembra beigām. Mēs nezinām, kas mūs sagaida, bet daudzi uzņēmēji jau tagad nespēj tikt galā un pārtrauc darbību. Inflācija vairāk skar nabadzīgus cilvēkus un nabadzīgākas valstis, un Latvija faktiski ir nabadzīga valsts. No vienas puses, ir cilvēki, kuri saka, ka tā ir cena, kas mums jāmaksā. Savukārt citi uzskata, ka vainīgi ir ukraiņi un ir nepieciešama lielāka diplomātija. Bet labi…
Adalbertusforum: Mums, savukārt, nācās atcelt mūsu mācību tikšanos Igaunijā, jo daudzi dalībnieki no Vācijas un Polijas baidījās braukt tik tuvu Krievijas robežai. Gdaņskā tika ziņots, ka kara dēļ vasarā tika atcelti daudzi tūrisma braucieni. Kāda bija tūrisma situācija Latvijā 2022. gadā?
Olga Jesse: Nevaru spriest, vai visā valstī gads bija ļoti labs, bet Daugavpilī naktsmītnes bija pilnībā rezervētas. Bija divas grupas – daļa tiešām tūristi, bet arī daudzi ukraiņu bēgļi, kas šeit bija uz dažām nedēļām. Nezinu, cik daudz tika atcelts, bet Daugavpilī bija daudz tūristu arī no eksotiskām valstīm, kas parasti neierodas, amerikāņi, aziāti, kuri vēlējās redzēt Krievijas robežu.
Adalbertusforum: Un bēgļi? Kāpēc viņi brauc uz Latviju, ja viņi jau bijuši, piemēram, Polijā?
Olga Jesse: Bēgļi, kas ierodas Daugavpilī, pārsvarā nāk no okupētajām teritorijām un galvenokārt pāri Baltkrievijas robežai. Mūsu biedrībai “Erfolg” ir arī sava viesnīca, un katru dienu pa mūsu durvīm ienāk cilvēki no Ukrainas. Taču šeit ir arī daudz brīvprātīgo, kas palīdz bēgļiem. Ir arī īpaši šim nolūkam dibināta biedrība. Viņi koordinē procesu un palīdz cilvēkiem. Pie robežas, piemēram, ir autobuss, kur bēgļi var dabūt tēju un paēst, un tālāk tiek koordinēts brauciens uz Daugavpili, kur viņi var pārnakšņot. Un vēlāk jau tiek plānots tālākais ceļš.
Adalbertusforum: Ukrainā, kā ziņo plašsaziņas līdzekļi, tagad vairāk runā ukraiņu valodā, un cilvēki krievvalodīgajos reģionos patriotisma vadīti sāk mācīties ukraiņu valodu. Vai tagad arī Latvijā arvien vairāk krievvalodīgo mācās latviešu valodu?
Olga Jesse: Šeit, Daugavpilī, esmu ievērojusi, ka daudzi cilvēki mācās latviešu valodu, bet tam ir dažādi iemesli. Pieaugušajiem tas, ka viņi tagad mācās un runā latviski neveido identitātes krīzi. Viņi runā arī savā dzimtajā valodā. Bet esmu piedzīvojusi identitātes krīzi bērniem, arī savai meitai. Viņai ir 7 gadi, un viņa man jautāja, vai viņa joprojām drīkst runāt krieviski. Un es jautāju, kāpēc gan ne? Viņa man atbildēja: “Tā ir slepkavu valoda.” Bērni daudzas lietas izjūt dziļāk nekā pieaugušie, lai gan arī viņiem krievu valoda ir dzimtā.
Adalbertusforum: Arī Igaunija un Latvija, tāpat kā tagad Ukraina, cenšas izspiest krievu valodu.
Olga Jesse: Mūsu valstī tiek spekulēts, ka tiks pieņemts likums un tiks aizliegts runāt krieviski. Reģiona iedzīvotāji to uzskata par diskrimināciju. Daugavpilī ir daudzi iedzīvotāji, kuri ir Krievijas pilsoņi un kuriem šeit ir tikai uzturēšanās atļauja. Tagad ir pieņemts likums, ka visiem ir jākārto latviešu valodas eksāmens. Tas skar daudzus vecus cilvēkus, pensionārus. Latviešu valodu viņi noteikti nemācās patriotisku apsvērumu dēļ. Tas kaut kādā ziņā ir lūzuma punkts, piespiešana.
Adalbertusforum: Raugoties nākotnē, Jūs jau teicāt, ka cilvēki Latvijā baidās, ka Krievija vienmēr mēģinās pagriezt vēsturi atpakaļ. Igaunija, Latvija un Lietuva joprojām ir mazas valstis, un faktiski tās arī turpmāk būs atkarīgas no NATO.
Olga Jesse: Jā, mēs nevaram iztikt bez NATO. Taču mūsu trīs valstis uzskata sevi par Eiropas daļu, un tikai Eiropā tās var būt drošībā.
Adalbertusforum: Jūs bieži esat pārvarējuši krīzes, vai tas neļauj arī šo krīzi uztvert ar zināmu optimismu?
Olga Jesse: Jā. Bet, ja runājam par inflāciju, šogad ir jauns rekords. Ekonomiskās krīzes laikā 2008. gadā tā bija 17%, šogad inflācija ir 19%, Igaunijā – vairāk nekā 20%.
Adalbertusforum: Tad vēlam jums – atbilstoši biedrības nosaukumam “Erfolg” – veiksmi krīzes pārvarēšanā. Liels paldies par interviju!
