Šogad 5. maijā Annemarija Šneidere (Annemarie Schneider) savu tuvinieku lokā nosvinēja 95 gadu jubileju. Aprīlī man bija izdevība ar viņu satikties Leonbergā, kur savā mājā viņa dzīvo kopā ar meitu Urzulu, kas lielāko dienas daļu pavada ratiņkrēslā. Annemarijas kundzei bija seši bērni, piecas meitas un dēls Mihaels. Liktenis pret Annemariju ir bijis nesaudzīgs, trīs meitas dzīves laikā ieguva kustību traucējumus un neiztika bez ratiņkrēsla, vecākā no viņām jau devusies mūžībā, bet Annemarijai par prieku dāvāja mazdēlu Stefanu, kura ģimenē nu jau viņu priecē divi mazmazbērni. Annemarijas kundzei ir 7 mazbērni.
Cienījamā kundze ļoti labi orientējas savos plašajos radu rakstos, jo vecāku dzimtas Latvijā bija ļoti lielas. Viņa labprāt kavējas atmiņās par Latviju. Mazā Annemarija Katerfelde ir dzimusi Jelgavā. Viņa joprojām atceras savus pienākumus un pirmās skolas gaitas. Viņu māja atradusies netālu no dzelzceļa, un meitenes pienākums bija rūpēties par to, lai viņu mājputni nepakļūst zem vilciena. Brālis Alfrēds tikai nepilnu gadu bija jaunāks par māsu, bet kā jau zēns, delverīgāks. Annemarija, būdama pirmās klases skolniece, esot viņu vedusi uz bērnudārzu. Rimto dzīvi Jelgavā izjauca nelaime, mūžībā devās māte Silvija Katerfelde, dzimusi fon Grothusa, kad Annemarijai bija tikai 8 gadi.
Abus mazbērnus pie sevis uz Ventspils pusi paņēma vectēvs Kuno fon Grothuss, Puzenieku muižas pēdējais barons. Sākās cita dzīve, bet vaicāta, vai viņa atceras Puzeniekus, Annemarijas kundze teica: “Es atceros tur visu, katru taciņu, katru koku” un viņas acīs ieriesās nodevīgs miklums. Annemarija un Alfrēds draudzējās ar vietējiem latviešu bērniem, apguva latviešu valodu. Garajos gados, kas nu aizvadīti Vācijā, latviešu valodas prasme zaudēta, Annemarija nevarēja iesaistīties vācbaltu kustībā, jo bija jārūpējas par lielo ģimeni, arī ar Latviju nekāda saikne nepastāvēja, taču brīžiem atmiņā viņai ataust kādi vārdi vai izteicieni. Deviņdesmito gadu sākumā Annemarija un Alfrēds satikās ar šiem senajiem latviešu draugiem, kas tagad gan visi jau devušies mūžībā.
Puzenieku muižā bērnu pienākumos esot bijušas rūpes par vecajiem, kādreizējiem muižas kalpotājiem, kas dzīvojuši turpat netālu, viņi nesuši šiem ļaudīm pusdienās ēdienu. Uz Vācu skolu Ventspilī viņi brauca reti, tikai tad, kad bija jākārto eksāmeni, mājās viņus apmācīja mājskolotāji. Annemarija labi atceras Ziemassvētku eglītes, kad svinībās piedalījušies visi muižas ļaudis. Mājā ūdens esot ieplūdis pa ūdensvadu lielā tvertnē, tāpēc par Zaļo pumpi, kas vēl joprojām redzams kā muižas simbols, viņa neko neprot pastāstīt. Joprojām varu Annemarijas kundzi iepriecināt, ja aizvedu viņai konfektes “Gotiņa”, rupjmaizi, ķimeņu sieru un ķilavas. Tas viss palicis atmiņā kā liels bērnības kārums, kas silda sirdi, atnes jauku atmiņu mirkļus. Spāres muiža piederēja vecvectēva Oskara fon Grothusa brālim, tur rīkoja medības, bet uz tām vienmēr esot ticis Alfrēds, meitenei nācies palikt mājās.
Raiti rit atmiņu stāstījums, šajā reizē viņa gan vairāk stāstīja par lielo Katerfeldu dzimtu, no kuras nākuši ievērojami priesteri, ārsti. Visbiežāk Latvijā piemin Ludvigu Katerfeldu, kas ir Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas dibinātājs. Savukārt Durbes mācītājs H.E. Katerfelds pieņēma audzināšanā Kronvaldu Ati, jo pamanīja viņa apdāvinātību. Viņš rūpējās par zēna turpmāko izglītošanu, Kronvaldu Atis varēja mācīties Durbē privātskolā un pēc tam Liepājas augstākajā apriņķa skolā. Vectēvs Kuno fon Grothuss rakstīja dzejoļus un zinu, ka ģimenē bija pieņemts dzejas rindas izmantot.
Saviem mīļajiem, aicinot viņus uz 95 gadu jubileju, Annemarijas kundze rakstīja šādi:
Liebe Familie,
so ab und zu fällt einem auf
man wird nicht jünger mit der Zeit.
Das Leben nimmt so seinen Lauf.
Ich nehm es mit Gelassenheit.
Nun steht auch bald ein Datum an,
Mit einer stolzen Jahreszahl.
Das wirklich Gute ist daran
Zum Feiern eignet sichs total.
Svinības aizvadītas un dzīvesprieks nav zudis. Pienākumu joprojām daudz, jāapmeklē Bībeles stundas, jārūpējas par rozēm, kas šogad jau maijā uzziedējušas dārzā. Pēdējā sarunā Annemarijas kundze stāsta, ka izvārījusi plūškoku ziedu želeju. Dienas rit savu gaitu un vēlam viņai vēl daudzus skaistus dzīves gadus!
Sagatavoja: Māra Kraule, Ventspils Vācu kultūras biedrība
