Konference tika rīkota sadarbībā ar muzeju “Mencendorfa nams”, biedrību “Latviešu-vācbaltiešu centrs DOMUS RIGENSIS”, Ziemeļaustrumeiropas vāciešu kultūras un vēstures institūtu (Institut für Kultur und Geschichte der Deutschen in Nordosteuropa) un Vācbaltiešu biedrību (Deutsch-Baltische Gesellschaft).
Lai gan līdz šim plašākai auditorijai maz zināms, tomēr nepārvērtējami nozīmīgs ir profesora Dītriha Andreja Lēbera ieguldījums Latvijas valsts neatkarības un tiesiskās sistēmas atjaunošanā. Tāpēc ļoti gribam aicināt visus interesentus, visus biedrību biedrus un katru, kuram gribas labāk izprast Latvijas 20. gadsimta vēsturi, atrast laiku un noskatīties konferences ierakstu, kas pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=yDBW1aLc6UM
Bet pirms tam īss ieskats profesora Lēbera biogrāfijā un profesionālajā darbībā.
Dītrihs Andrejs piedzima Rīgā 1923. gada 4. janvārī vācbaltieša Augusta Lēbera (Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāns, Latvijas Senāta senators) ģimenē. 1939. gadā Molotova–Rībentropa pakta rezultātā ģimene kopā ar gandrīz visu vācbaltiešu kopienu izceļoja no Latvijas un bija spiesti atteikties no Latvijas pilsonības. Tomēr, lai gan tajā brīdī vēlākajam tieslietu profesoram bija tikai 16 gadi, viņa mīlestība un lojalitāte pret dzimteni, Latviju, to pavadīja visu mūžu. Tā 1954. gada 6. janvārī profesors Lēbers Latvijas sūtniecībā Londonā lūdza atjaunot viņa Latvijas pilsonību un izdod pasi, ko viņš arī saņēma. Vēlāk šim lēmumam bija nozīmīga loma Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas ietvarā. Tāpat profesors Lēbers, turpinot sava tēva iesākto darbu, ļoti aktīvi iesaistījās trimdas latviešu nemitīgajos centienos pasaulei atgādināt par nelikumīgo Latvijas valsts okupāciju, izstrādājot juridiski spožus dokumentus.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas profesors Lēbers aktīvi iesaistījās Latvijas tiesiskās sistēmas izveidē. Kā uzsver prezidents Egils Levits, „profesors Lēbers bija cilvēks, kurš sasaistīja starpkaru Latvijas tiesisko sistēmu ar mūsdienu Latvijas tiesisko sistēmu”.
Līdzās ļoti spožajai profesionālajai darbībai, profesora Lēbera dzīves gājums ir uzskatāms piemērs tam, ka vācbaltiešu saime, kas mākslīgi tika izrauta no savām mājām, Latvijas, nav Latvijai pilnībā zaudēta. Protams, ne visiem ir izdevies atgūt tik ciešas saiknes ar savu dzimteni, taču lielai daļai Latvija vienmēr paliks viņu un viņu dzimtas mājas.
Ceram, ka, sabiedrībai arvien vairāk uzzinot par tādiem Latvijas patriotiem kā profesors Lēbers, pieaugs arī izpratne par Latviju kā vēsturiski multikulturālu valsti, kur visi tās iedzīvotāji, neatkarīgi no to etnicitātes, jutīsies piederīgi un savā dažādībā bagātinās Latvijas valsti. Kā atceras profesora kolēģis, Latvijas Republikas prezidents Egils Levits: „Viņam bija skaidra nostāja par to, ka latviešiem ir jābūt politiskai nācijai, kurā ietilpst arī vācbaltiešu kopiena, kura patur savu identitāti, bet kura, protams, arī runā latviski un dzīvo līdzi visai latviešu nācijai. Šāds uzskats netika vispārīgi dalīts nedz vācbaltiešu, nedz latviešu kopienā. Viņš bija viens no pirmajiem ar šādu uzstādījumu.”
Konferencē klātesošs bija arī profesora Lēbera dēls Džons Lēbers, kurš 5. janvārī viesojās arī Akadēmiskajā bibliotēkā, kur apskatīja sava tēva arhīvu. 2002. gadā profesors Lēbers Akadēmiskajai bibliotēkai atvēlēja savu personālo fondu. Visus savus materiālus viņš bija iesējis 139 vienādos sējumos. Materiāli ir sakārtoti trīs sērijās ar profesora Lēbera sastādītu ievada sējumu latviešu un vācu valodās. Fonda materiāli aptver laika posmu no profesora Lēbera dzimšanas līdz viņa 75 gadu jubilejai. LVS valdes priekšsēdētājai Ilzei Gardai klātesot, Džons Lēbers uzdāvināja Akadēmiskajai bibliotēkai savu grāmatu “Getting that EXPAT Job in International Development and Advancing”.
