Ventspils Vācu kultūras biedrības dalībniece Ilga Bernica šogad 4. jūnijā sasniegs 90 gadu slieksni. Ilgas kundze joprojām aktīvi darbojas dzejas grupā “Vārda vēziens”, sadarbojas ar Ventspils senioriem, apmeklē Ventspils Vācu kultūras biedrības aktivitātes, sazinās ar daudziem draugiem portālā draugiem.lv. No viņas staro labestība, dzīvesprieks un darboties griba.
Palūdzu Ilgas kundzi, lai viņa pastāsta par sevi, minot iemeslus, kāpēc jau ilgus gadus darbojas Ventspils Vācu biedrībā. Turpinājumā — viņas stāsts.
“Esmu no mātes puses vāciete, mans tēvs bija latvietis.
Mana māte Amanda Šmēliņa bija vāciete, dzimusi Popes ķieģeļu ceplī, Popes barona fon Bēra saimniecības pārziņa ģimenē. Viņa izmācījās par šuvēju, tur dzīvoja kopā ar brāli. Apprecējās ar latvieti, jaunsaimnieku Tārgales pagasta “Ezerkalnu” mājās. Viņi salaulāti 1929. gada 24. decembrī Rīgā. Mans tēvs Fricis Miltiņš dzimis Tārgalē muižas kalpu ģimenē, izmācījās par galdnieku, celtnieku, lauksaimnieku.
Mātes ģimene bija liela, brāļi dzīvoja gan Rīgā, gan Ventspilī.
Pirms kara ar mātes brāļiem un viņu ģimenēm tikāmies bieži, ik vasaru viņu bērni pavadīja pie mums Tārgalē “Ezerkalnu” jaunsaimniecībā, mana tēva celtajā jaunajā mājā. Brauca pie mums arī krusttēva Leonarda pieci bērni. 1939. gadā viņi rudenī pēdējo reizi aizbrauca uz savu Rīgas dzīvokli un pēc tam pazuda bez vēsts. Tantes un onkuļi, kuriem bija īpašumi Ventspilī, visu likvidēja un arī pazuda. Reizēm pienāca neskaidras ziņas no Polijas un Vācijas, jo arī mēs vairs nebijām Ventspilī.
Krievi, ienākot Latvijā, daudzus izsūtīja uz Sibīriju, mūsu ģimeni neizsūtīja, bet mājas un zemi izpostīja, taisot kara aerodromu.
Mamma un tēvs savulaik trīs gadus bija izsūtīti Krievijā, Altajā, mācēja krievu valodu, tēvs bijis ievainots Maskavā, bija kalpojis Ļeņinam. Mūsu ģimeni ar četriem bērniem izvietoja netālu no Landzes baznīcas “Aizupju” mājās. 1941. gadā, kad ienāca vācieši, varējām pārvietoties uz Virziķu muižu, ko krievi jau bija piecūkojuši. 1942. gada pavasarī apmetāmies muižas ērberģī kā pēdējie nabagi. Vecāki ļoti smagi strādāja un mamma no pārpūles nomira 1943. gada 28. februārī. Visu bērnību un jaunību pavadīju rūpēs par kādu, kas bija mazāks par mani vai kam bija vēl grūtāk. Biju ģimenes pārzine, kamēr ieradās palīgstrādniece un iekaroja mātes vietu. Mans sapnis bija kultūrizglītības tehnikums, bet šo apstākļu dēļ, tas nevarēja īstenoties.
Pēc kara pienāca vēsts, ka daļa no radiniekiem caur Poliju nokļuvuši Vācijā. Mātes jaunākais brālis Leonards, mans krusttēvs, dzīvojot Līneburgā, viņa vecākais dēls karā gājis bojā, pārējie bērni esot precējušies, izklīduši pa Vāciju un pat nezinot tādu Latviju. 1955. gadā, kad jau biju precējusies, mātes brālis Herberts no Vācijas caur savu skolas biedru no Popes meklējis, kur atrodas mūsu ģimene.
Atmodas laikā radās iespēja sazināties un pat satikties ar dažiem radiniekiem. Visu laiku mani māca skumjas par to, ka nevarēju satikties ar krusttēva jaunāko atvasi, māsīcu Irēnu, kurai bija trīs gadiņi, kad pēdējo reizi satikāmies “Ezerkalnos”. Pateicos Ventspils Vācu kultūras biedrībai un tās vadītājai Mārai Kraulei, ka viņa deva man šo dzīvības pavadiņu un deva iespēju aizbraukt ekskursijā uz Līneburgu un toreiz pēc tik daudziem gadiem satikt Irēnu.”
Spilgti atceros šo tikšanos un sirsnīgās sarunas, kuras tulkoju, jo Irēna ir piemirsusi latviešu valodu, bet Ilgas kundze tikai nedaudz prot vācu valodu. Māsīcu satikšanās prieks, pozitīvas emocijas un Irēnas solījums apmeklēt māsīcu Ilgu Latvijā deva patiesu gandarījumu arī man.
Ilgas kundze turpina:
“Joprojām esmu priecīga, ka 2019. gadā Irēna varēja atbraukt ciemos uz Latviju, varējām kopā vadīt lieliskus mirkļus. Esmu pateicīga Mārai, ka viņa palīdzēja mums sazināties vācu valodā, rakstīja vēstules e-pastā, lai mūsu tikšanās varētu notikt. Irēna solīja vēlreiz atbraukt, bet visi covid ierobežojumi liedza viņai šo iespēju. Protams, ka mūsu tikšanās iespējas ar katru gadu mazinās, bet es ceru, ka viņa mani vēl apciemos.”
Kā pašreiz aizrit Ilgas kundzes dienas? Viņa katru dienu sapošas kā uz svētkiem, tad seko ikdienas pastaiga pa Jāņu ielas kvartālu, turpat var arī pavingrot uz statīva, kas atrodas pie mājas. Par Ilgas kundzi rūpējas un viņu uzmundrina lielā ģimene, bērni un mazbērni, viņas prieks un lepnums. Viņai ir jāapmeklē pasākumi pilsētā, Dievkalpojumi baznīcā, jāsatiekas ar domu biedriem, bet vakara stundas aizrit pie datora. Tad viņa sazinās ar saviem draugiem un katru dienu portālā draugiem.lv savā profilā ieraksta kādu dzejoli vai dzejas rindu un priecājas par vērtējumiem. Tur izskan dažādas atziņas, vērtējumi, vēlējumi, ilgas un padomi tieši Ilgas kundzei raksturīgā manierē.
Daudzus gadus Ilgas kundze ir dziedājusi dažādos koros, savulaik ari Ventspils Vācu kultūras biedrības ansamblī “Windau”, varbūt tāpēc pavisam nesen atradu viņas dzejas rindas, kas veltītas dziesmai.
Kad dziesma manī
Kaut skumji, grūti būs,
Vieglas dienas nemeklēšu,
Gaidīšu lai Laima pati nāk,
labiem vārdiem uzrunāt.
Dāsnu roku pretī sniegšu,
Mīlestību nežēlošu.
Dvēselīti ziedu pļavā,
Medus lāsēm padzirdīšu.
Savas ilgas, zaļās smilgās
Vēju šūpām izšūpošu,
Tikai vienu lielu prieku
Ikdienā sev ņemšu līdz.
Dzīves ceļos mūža sveci
Glabāšu pie sirds,
Degdama lai gaiši plīvo,
kamēr manī dziesma dzīvo!
Vēlu Ilgas kundzei 4. jūnijā jaukas jubilejas svinības mīļo tuvinieku pulkā, labu veselību un dzīvotprieku!
Sagatavoja: Māra Kraule, Ventspils Vācu kultūras biedrība
