Esam tikušies Baltijas valstu vācu biedrību Dziesmu svētkos un citos pasākumos, un viņš vienmēr ir dziedātāju pulkā. Priecājos, ka viņš piekrita sarunai, jo netiecas pēc publicitātes, vienkārši strādā.
1. Kas Jūs saista ar vācisko?
Es nāku no jauktas ģimenes, mans tēvs Heinrihs Jesse bija vācietis. Viņš uzauga Sibīrijā. Vectēvs Ēvalds 1939.gadā palika Latvijā un neaizbrauca uz Vāciju, jo to nevēlējas viņa sieva, bet lai arī viņš nebija padomju varas ienaidnieks, 1949.gadā ar visu ģimeni tika izsūtīts uz Sibīriju. Mans tēvs Sibīrijā apprecējās, un tur es piedzimu. Ģimenē runājām krievu valodā. Skolā kā svešvalodu izvēlējos angļu valodu, vecāki pat neieminējās, ka es varētu mācīties vācu valodu. Viņi tur satikās ar citām ģimenēm, bet komunikācija bija krievu valodā. 1971.gadā pusaudžu vecumā kopā ar vecākiem un māsu atgriezos Latvijā. Sākās cita dzīve, kuras iespaidā tā pilienu pa pilienam manā apziņā veidojās doma par manu vācisko izcelsmi. Tagad nedaudz runāju vācu valodā, bet tas nav tik labi, kā gribētos.
2. Kā sākās Jūsu darbība vācu biedrību kustībā Latvijā?
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā valdīja emocionāls pacēlums, pat zināma eiforija, veidojās dažādas nacionālās biedrības arī Daugavpilī, sasparojās poļi, lietuvieši un citi. Tie bija jauni virzieni, sekoju tam visam līdzi, uzzināju, ka Vācu biedrības nodibinātas Dobelē un Valmierā. Zināju, ka Daugavpilī arī ir vācieši, un radās ideja Vācu biedrību veidot arī Daugavpilī. Aizbraucu uz Vācijas vēstniecību Rīgā, satikos ar Ainu Balaško un 1994.gadā ieceri realizējām, un tas ir Daugavpils Vācu biedrības dzimšanas gads.
Jau pirmajās tikšanās reizēs uz sapulcēm ieradās daudzi vācu tautības cilvēki. Protams, ka ar laiku daudz kas mainījās, daudzi aizbrauca uz dzīvi Vācijā, citi ir devušies jau mūžībā. Tajā laikā satikāmies, runājām, jau sākumā izveidojās arī ansamblis, bez nosaukuma, tur mūsu vācu vecmāmiņas dziedāja. Manu sirdi vienmēr ļoti aizkustināja šīs dziesmas. Pats daudz ko organizēju, vadīju, veicu visus darbus, kas vien bija nepieciešami. Braucām viesos uz Dobeli, kad Dobeles Vācu biedrība savā īpašumā ieguva māju, viesojāmies un svinējām kopīgus svētkus Valmierā.
3. Kas sniedz vislielāko gandarījumu sabiedriskajā darbā? Ar kuriem paveiktajiem darbiem Vācu biedrībā Jūs gribētu palepoties?
Zinu, ka manās rokās ir biedrības sākums, organizēju visu, neskatoties uz samērā lielu pretestību ģimenē. Tur valdīja doma, kā gan varu ar kaut ko tik nevajadzīgu nodarboties, ja ikdienā darāmā netrūkst. Kad izauga meita Olga, tad biedrībai sakas jaunais dzīves posms. Olga mūsu biedrību vada no 2005.gada un to sauc Daugavpils Vācu biedrība Erfolg. Pats tagad dziedu biedrības ansamblī “Lorelei”, esmu pat solists, piedalos pasākumos, palīdzu saimnieciskajās lietās, kādam taču jādara arī melnais darbs.
4. Kā Jūs vērtējat Vācu biedrību darbību Latvijā pašreiz?
Galvenais visiem tagad izdzīvot, pārvarēt Covid izraisītās grūtības, veikt šo sabiedrisko darbu, ko jau dara katra biedrība. Pagrūti ir organizēt darbu ar jauniešiem, dažreiz viņi tādi kaprīzi, bet šis darbs nepieciešams , lai būtu turpinājums.
5. Kuras vācu tradīcijas Jums patīk vislabāk?
Man patīk Ziemassvētki, Lieldienas, kas patiesībā ir starptautiski svētki, bet tik un tā daudz kas šajos svētkos nāk no Vācijas.
6. Vai ir kāda īpaša vācu dziesma, kuru Jūs labprāt dziedat?
Man tiešām patīk daudzas vācu dziesmas, bet pēdējā laikā īpaši labprāt klausos un dziedu “Skaista ir jaunība” (Schön ist die Jugend)
7. Vai labprāt ēdat ēdienus, kas gatavoti pēc vācu receptēm?
Jā, vācu ēdienus ēdu labprāt, man garšo desiņas ar kāpostiem visādas pankūciņas un cepumi, kā arī rulete. (Strudel)
Noskaidroju, ka Georgijs nav daudz bijis Vācijā, ceļā uz Beļģiju nācies izbraukt tai cauri. Viņa senči nāk no Ziemeļreinas. Sarunas noslēgumā novēlēju apciemot ne tikai senču zemi, bet iepazīt Vāciju pēc iespējas tuvāk.
Sagatavoja: Māra Kraule
