Irina Tīre 2022. gadā atzīmēja 85 gadu jubileju. Aicināju mākslinieci uz sarunu par dažiem viņas dzīves mirkļiem.
Kas Jūs saista ar vācisko, vai Jums ir vācu saknes?
Man tiešām ir vācu saknes, interesants ir dzimtas koks, kur esam atklājuši vissenāko mūsu dzimtas dalībnieku. Tas ir Vilhelms Gotfrīds Gorbants, kurš ir diplomēts ārsts, izglītību ieguvis Berlīnē. No mammas puses visi senči ir tikai un vienīgi vācieši. Mamma strādāja mākslas skolā un vadīja tērpu modelēšanas nodaļu, bet latviešu valodā viņai bija akcents un nevarēja pateikt latviešu valodā atsevišķas skaņas un vārdus.
Toties mammas māsai bija ideāla latviešu valoda. Viņa rakstīja dzeju, dzīvoja Liepājā, beidza māsu skolu un strādāja par medmāsu kopā ar ķirurgu Nikolaju Zandbergu. Tas bija smags darbs, bet viņa saglabāja lielisku humora izjūtu.
[M. Kraule: Tālāko tekstu, kas publicēts 2015. gadā, es atradu interneta dzīlēs.] “Kā vēsta Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca, pirms 150 gadiem dzimis vācbaltiešu ārsts, Liepājas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs Nikolajs (Heinrihs) Meijs.
Vācbaltiešu ārsts Nikolajs (Heinrihs) Meijs dzimis 1865. gada 6. jūnijā Liepājā policijas virsnieka ģimenē, pārejot pareizticībā, kristīts par Nikolaju. Simpatizējis krievu inteliģences idejām, tāpēc pieņēmis pareizticību, vārdu Nikolajs un bērnus sūtīja krievu skolā. Meitas: Elizabete Meija (1910), precējusies Tīre, un Margarita (1912), precējusies Vasara). Mazmeita – Irina Tīre. Mācījies Nikolaja ģimnāzijā (1876–1883), studējis medicīnu Tērbatas Universitātē (1884–1891), doktora grāds. No 1891. gada praktizējis Liepājā. 1892. gadā holēras epidēmijas laikā komandēts uz Daugavpili. Krievijas–Japānas karā (1904–1906), virsārsts hospitālī. No 1906. gada atkal Liepājā, sanitārais ārsts (1907–1916). Trīsdesmitajos gados – Liepājas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ziņas par vecotēvu atrodamas arī 2011. gadā izdotajā Solveigas Smiltenes grāmatā “Drosmīgo vīru laiks”, kas veltīta Latvijas un Igaunijas ugunsdzēsības vēsturei.
Miris 1944. gada 8. oktobrī Liepājā, apbedīts Vecajos kapos, ir piemiņas zīme Meiju dzimtai.”
Tālāk turpina Irina:
Omīte nokļūst Liepājā pavisam citādi.
1876. gada luterāņu baznīcā Sankt-Pēterburgā piereģistrēta Alvīne Margarēta Elizabete Heinca. Man no šīs luterāņu baznīcas ir saglabājusies viņas dzimšanas apliecība. Pēc omītes piedzimšanas Heincu ģimene atgriežas Vācijā, tēvs Leopolds Heincs bija gāzrūpnieks. Sankt-Pēterburgā tajā laikā mācījās ērģelnieks Jānis Sērmūkslis. Viņš darbojās šajā luterāņu baznīcā un toreiz bija saticies ar Heincu ģimeni. Pēc daudziem gadiem viņš ieguva ērģelnieka vietu Liepājas baznīcā un vēlējās sev par sievu apņemt vācieti. Zinādams, ka Heincu ģimenē ir sešas meitas, viņš devās uz Berlīni pie Heinciem un prasa, kura no meitām brauks līdzi. Drosmīgā, kas gatava doties uz Latviju, ir mana omīte, viņi apprecas Berlīnē 1902. gadā un Sērmūkslis atveda omīti uz Liepāju.
Tajā laikā omīte sadraudzējās ar dziedātāju Heleni Nibekeri, kuru viņa piemin kā Lenī, kas bija precējusies ar Heinrihu Meiju. Lenī saslima, nomira, un omīte ar Heinrihu bija saskatījušies. Sekoja viņas šķiršanās no Sērmūkšļa. Tajā laikā tas bija skandāls, bet abi apprecējās, un 1904. gadā piedzima viņu pirmais dēls Alberts Vladimirs Meijs. Mana mamma Elizabete piedzima 1910. gadā un māsa Margarita – 1912. gadā, savukārt 1904. gadā Maskavā piedzima mans tēvs Boriss Tīrs.
Tēva tēvs Kārlis bija no Krāslavas, un par viņa izcelsmi īsti nezinu. Tur dzīvoja vācieši, arī francūži, kas bēga pēc kara. Savu uzvārdu viņš rakstīja Tir. Viņš bija dzelzceļnieks Maskavā. Mana vecmāmiņa Aleksandra bija vismīļākā vecmāmiņa pasaulē! Par savu tautību viņa arī nebija īsti droša. Minēja, ka var būt ne tikai krieviete, bet saistīta arī ar igauņiem. Maskavā tēvs dzīvoja līdz 10 gadu vecumam, bet tā kā vectēvs bija pakļauts kara klausībai, viņu sūtīja uz nākošo staciju, aizsūtīja uz Baltkrieviju un, kad tēvs bija padsmitgadnieks, viņi nokļuva Liepājā. Vectēvs Kārlis bija stacijas vadītājs, mans tēvs strādāja par atslēdznieku.
Boriss Tīrs un mammas brālis Alberts Meijs satikās Latvijas armijā, sadraudzējas, un mans tēvs gāja ciemos pie drauga uz mājām, kur bija divas meitenes – spriganā Margarita un mana mamma – klusā, kautrīgā Elizabete sprogainiem matiem. Lai uzdrošinātos lūgt Elizabetes roku, tēvs brauca uz Argentīnu pelnīt naudu. Mamma pabeidza vidusskolu un mācījās Vīnē Jungfrauschule. Tēvs atgriezās no Argentīnas.
Man ir 1929. gada fotogrāfija: mamma sēž uz riteņa, tēvs to pietur. Viņi apprecējās 1933. gadā, 1935. gadā piedzima mana māsa Elizabete Asja, pēc diviem gadiem – es un vēl pēc 7 gadiem – brālis Mihails. Mamma ar omīti mājās runāja vācu valoda. Par gadiem līdz karam maz ko atceros. Tā bija jauka dzīvošana mūsu dzīvoklī netālu no jūras, atmiņas par laiku, ko vadījām kopā ar vecākiem, gājām uz jūrmalu. Vairāk atmiņu saistās ar brāļa piedzimšanu, brāļa kristībām. Zinu, ka mamma gaidīja dēliņu ar tumšiem sprogainiem matiņiem un brūnām acīm, tāds viņš arī bija.
Kara laikā dzīvojām visi vienā dzīvoklī. Atceros sirēnas, un tagad sarunas par karu man ir ļoti saprotamas. Vārdam “karš” manās ausīs ir cita skaņa. Brālītis bija pusgadu vecs. Spilgti atceros, kā mēs visi kopā skrienam pa ielu, lai nokļūtu līdz patversmei. Brālītis ratos, tie grabēja, tas bija bieži…
Karš tuvojās noslēgumam, risinājās kaujas Kurzemes katlā, mamma ļoti negribēja braukt prom no Latvijas, tēvs bija civilajā aizsardzībā, bet tomēr visi devāmies ceļā, jo radinieces izlika kārtis ,un tās vēstīja, ka mums jābrauc.
Prātā bija tikai viena doma – lūdzos, kaut mūsu māja paliktu neskarta.
Uz Vāciju braucām ar kuģi. Atceros, ka stāvēju viena pati uz kuģa klāja un biju priecīga, ka man nav nelabi, jo lielākoties visiem bija jūras slimība. Vācijā mūs sagaidīja vilciens ar mīkstiem vagoniem, tur mums deva brīnišķīgus medus raušus, kādi nebija ēsti, arī auzu biezputriņa šķita bezgala garda. Tas bija Jīterbogā (Jüterbog). No turienes devāmies uz netālo ciematiņu Klostercinnē (Kloster Zinna). Tur visas ielas bija nostādītas ar bumbierēm un ābelēm. Atceros, ka lasīju šos augļus, nedaudz apslaucīju un ēdu ļoti daudz, bet neslimoju.
Mūs izmitināja ģimenēs, dzīvojām pie Herr Drone. Viņam bija zaļš frencis, palīks deguns, un man viņš atgādināja papagaili, kas viņam piederēja. Kā gulējām, to nezinu, virtuvē viss likās tik tumšs, brūnas sienas.
Es gāju māsai līdzi uz skolu, īsti jau skolniece vēl neskaitījos, un pa reizei tupēju zem galda, kaut ko sapratu, ko tur runāja.
Klostercinnē pieredzēju Berlīnes krišanu, dzirdēju bombardēšanu. Tas bija vājprātīgs troksnis. Visa pamale Berlīnes virzienā krāsojās sārta. Drīz vien Klostercinnē parādījās krievu armija. Tēvs no mums neslēpa, ka viņš tajā laikā sāka pulksteni likt virs potītes. Spilgti atceros kādu gadījumu, kur mūs droši vien izglāba vārdu spēle. Mēs ar tēvu gājām pa ielu, pretī nāca krievu zaldātiņš un nostājās mūsu priekšā. Jutu, kā tēva roka stingri satur manu roķeli. Zaldātiņš saka: Deutsch? Tēvs bija smaidīgs un laipni atbild: Da eta moja dočeņka. Zaldātiņš aizgāja garām. Mūs šajā situācijā izglāba skaistais tēva smaids un krievu valodas prasme.
Pilsēta parādījās aicinājumi: “Roģina zavjot!” Mēs braucām mājās, bet nu jau lopu vagonos. Tas bija 1945. gada rudenī.
Liepājā mūsu māja nebija sagrauta – es taču ļoti lūdzos! –, bet mūsu dzīvoklī bija citi iemītnieki. Tēvs aizgāja un jautāja par bērnu drēbēm, jo zināja, ka tās stāv baltajā skapī, ko pats reiz bija gatavojis. Viņam jaunā iemītniece iznesa podiņu un bērnu krēsliņu, bet nevienu drēbīti.
Liepājā mums nebija kur palikt. Tad ķirurgs Zandbergs pieņēma mūs savā viesistabā. Tad jau pārstājām runāt vācu valodā, jo bija bailes. Ar ķirurgu satikām labi, dzīve ritēja kā jau komunālajā dzīvoklī, jo bez mums tur bija vēl citi iedzīvotāji.
Bērnībā nodarbojos ar mākslas vingrošanu, apmeklēju mākslas skolu, nodarbojos ar zīmēšanu. Tas viss vēlāk man ļoti palīdzēja turpmākajos dzīves ceļos.
Esmu priecīga, ka atbraucām atpakaļ, jo nezinu, kā būtu bijis citur. Man patīk latviešu valoda, latviskā kultūra, daba un viss pārējais. Es pat negribētu dzīvot bez tā visa, ko esmu savā dzīvē pieredzējusi un piedzīvoju vēl tagad.
Kā sākās Jūsu darbība vācu biedrību kustībā? Kādi pienākumi ir bijuši Jums šajā darbības laika?
Skolotājs Runds no Grobiņas aicināja satikties. Aizgāju uz 5. vidusskolu, no šo tikšanos pirmsākumiem kopā esam nedaudzi: es, Verners un Ērika. Mainījās vadība, veidojās vairākas biedrības. Sākās sadarbība ar vāciešiem, remontēja namu Stendera ielā, dažādu darbu bija par daudz. Celmiņa izveidoja ansambli, šajos gados daudz kas noticis, mainījies, ir bijusi sadarbība vācu biedrību starpā, ir bijušas dažādas intereses.
Kas pašreiz sniedz Jums sniedz vislielāko gandarījumu dzīvē?
Man patīk būt Vācu biedrībā. Mums tagad ir ļoti labi, varam satikties pensionāru namiņā, tā mēs to saucam. Tur notiek dažādas nodarbības, ansambļa mēģinājumi, šajās telpās esam kopā ar poļu biedrību. Pēc visām pēdējām pārmaiņām Vācu biedrībā, kuru tagad vadu, esam 12 dalībnieki.
Man patīk Vācu biedrībā būt un satikties ar ansambļa dziedātājiem. Mēs mācāmies vācu valodu, ir jaunas idejas turpmākai darbībai, centīsimies tās realizēt.
Turpinu zīmēt un pacietīgi darboties. Esmu zīmējusi ļoti daudz un daru to ikreiz, kad vien ir kāda iespēja. Esmu Liepājas mākslinieku biedrības “Mākslas kolēģi” dalībniece jau 10 gadus kopš biedrības dibināšanas un regulāri piedalos izstādēs.
Protams, man dzīvē galvenais ir ļoti nopietna darbošanās 1958. gadā veidotajā fotostudijā “Fotast”. Savai jubilejai veltīju izstādi “Liepājas lielie koki un liepājnieki”, kur izvietotas ne tikai fotogrāfijas, bet arī mani zīmējumi. Liepājā izstāde bija skatāma visskaistākajā skolā, ģimnāzijā, ar domu, lai darbus redz arī bērni un jaunieši. Tā bija arī Pārventas bibliotēkā Ventspilī un Ventspils augstskolā.
Liepājas Latviešu biedrības namā 6. februārī plkst. 17.30 atklāsim manu jubilejas izstādi “Kontrasti”. Izstāde radīta kopā ar manu mazdēlu Dāvidu Vidvudu Fominu, kurš ļoti labi fotografē.
M. Kraule: Kā jau sākumā minēju, tie ir tikai daži mirkļi no Irinas dzīvē pieredzētā, kur katra diena piesātināta ar košiem iespaidiem un daudziem darbiem un pienākumiem. Ļoti plašu informāciju par Irinu varat gūt internetā. Par viņu varat izlasīt Ērika Kūļa 2018. gadā izdotajā grāmatā “Piecas sievietes savos gadalaikos”. Savukārt ar viņas darbiem ir iespēja iepazīties grāmatās. Kopā ar dzejnieci Janu Egli 2002. gadā izdota grāmata “Dzirdēt noklusēto”, 2007. un 2015. gadā vairāk kā 300 mākslinieces darbi apkopoti grāmatās “Liepāja grafikās”, bet 2013. gadā iznāca fotogrāmata “Skatiens”.
Sagatavoja: Māra Kraule, Ventspils Vācu kultūras biedrība
