– Gads tuvojas noslēgumam, laikam, kad dabīgi atskatīties uz paveikto. Kā Tu vērtē 2021. gadu Latvijas Vācu savienībai un biedrībām?
Šis ir bijis ļoti darbīgs un veiksmīgs gads. Neskatoties uz ieilgušo pandēmijas situāciju, gan biedrībām, gan LVS ir izdevies īstenot ieplānotos projektus. Nozīmīgs ir bijs SIF atbalstītais projekts “Ilgstspēja un kompetence”, kas veltīts savienības kapacitātes stiprināšanai, kā ietvaros esam strādājuši pie aktīvākas komunikācijas ar biedriem un interesentiem gan sociālajos medijos, gan arī ar vēstkopas palīdību, kā arī izstrādājuši LVS stratēģiju nākamajiem 3 gadiem. Tāpat ar Vācijas Iekšlietu ministrijas atbalstu īstenojām deviņu izglītojošu tiešsaistes semināru ciklu “VDL Bildungsseminar” jauniešiem, kā arī sadarbībā ar Gētes institūtu vēl tapšanas procesā ir videoprojekts “Gerichte mit Geschichte”. Ar Vācijas Vēstniecības Rīgā atbalstu esam izveidojuši informatīvu brošuru par vācu biedrībām Latvijā, ko šovasar prezentējām Mazākumtautību festivālā Jelgavā. Arī biedrībām šis ir bijis ļoti projektiem bagātīgs gads. Tomēr jāatzīst, ka projekti ir tikai redzamākā daļa no savienības darba, nemazāk būtiska un laikietilpīga ir attiecību kopšana un uzturēšana ar biedrībām, sadarbības partneriem un interesentiem. Tādas vides un situāciju veidošana, kurā attīstās idejas un rodas vēlme būt un darboties kopā.
– Tad jau sanāk tāds ļoti pozitīvs atskats jaunā gada priekšvakarā?
Kopumā, jā. Tomēr man gribas pieminēt arī lielo zaudējumu, ko šis gads nesis vācu mazākumtautībai Latvijā. Šī gada novembrī mūžībā devās Liepājas Vācu kultūras centra un Liepājas Vācu draudzes priekšniece Ilga Vitāle. No vienas puses tas ir daudziem personīgi skumjš notikums un liels zaudējums, no otras tas ļoti tieši un skarbi parāda, ka laiks spēlē pret mums. Seniori ir lojālākā un tā vācu mazākumtautības daļa, kurai vēl ir saglabājusies ļoti izteikta un dzīve saikne ar vācisko. Viņi ir tie, kuru biogrāfijās vēl var fiksēt piederību vācu kultūrai ar dzīvu vācu identitāti. Tie ir arī ļoti interesanti un diemžēl maz pētīti stāsti, kas aiziet līdz ar šo paaudzi. Tāpēc man gribas aicināt visas biedrības – tiecieties un runājiet ar biedrību senioriem, uzziniet un pierakstiet viņu stāstus! Es ticu, ka pienāks laiks, kad šīs atmiņas, šie stāsti būs būtiska liecība ne tikai biedrību ietvaros, bet palīdzēs aizpildīt pagaidām baltus plankumus Latvijas vēsturē. Un man ir liels prieks, ka Latvijas Kultūras akadēmija jau vairākus gadus nodarbojas ar vācu mazākumtautības dzīvesstāstu pētniecību. Tomēr ir svarīgi, lai šo darbu veiktu arī mēs paši, nevis paļautos, ka citi to izdarīs.
– Izklausās, ka šie jautājumi Tevi daudz nodarbina.
Jā, tā tiešām ir. LVS darbā no vienas puses man ir ļoti svarīgi, lai tas, ko darām būtu pēc iespējas kvalitatīvi un no otras puses – lai tam būtu arī nozīme un jēga. Man šķiet, ka šis pašlaik ir ļoti svarīgs jautājums vācu mazākumtautībai Latvijā kopumā – kas mēs esam un kurp ejam. Un mūsu senioru paaudze ir viena no atbildēm, iespējams, vispašsaprotamākā, jo viņiem piemīt dabīgi veidojusies vāciskā identitāte. Nākamajām paaudzēm tā jau daudz lielākā mērā ir apzināta izvēle. Bet šeit nav vienas pareizās atbildes. Tai arī droši vien nav jābūt, vienkārši ir svarīgi par to domāt un zināt vēsturi. Tieši tāpēc 2022. gadā LVS grib padziļināti pievērsties identitātes un vēstures jautājumiem, jo ticu, ka tā ir viena no iespējām sagatavoties nākotnei. Ceram, ka 2022. gadā pandēmijas situācija būs tik tālu norimusi, ka varēsim klātienē tikties LVS trīsdemitgadei veltītā simpozijā „Identitāte, izaicinājumi, redzējumi“, kas bija plānots jau šajā gadā. Tāpat iecerēta ir nomente jauniešiem, kurus aicināsim nodarboties ar vēstures un identitātes tēmām.
– Un noslēgumā kāds vienkāršāks jautājums – kuras ir Tavas mīļākās vācu dziesmas un ēdieni šim svētku laikam?
Ziemassvētku dziesmas vācu valodā man ir īpaši tuvas, jo tas, manuprāt, bija skaistākais repertuārs, ko dziedājām Rīgas Vācu kultūras biedrības ansambī Morgenrot. Mana mīļākā vācu Ziemassvētku dziesma ir “Leise rieselt der Schnee”, ko atceros vēl no mazotnes, jo to ar savu apburošo tenora skanējumi izpildīja Morgenrot solists, nu jau nelaiķis Gunārs Gedrovics.
Runājot par ēdieniem, nespēju iedomāties Ziemassvētku laiku bez kēksa Dresdner Christstollen un, protams, piparkūkām, kas rada lielisku atmosfēru mājās tās kopīgi gatavojot ar ģimeni. Tāpat man garšo arī štovēti kāposti un kāds smeķīgs cepetis.
